Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā

 
 

Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultāte 
 
 
 
 
 

Pētnieciskais darbs priekšmetā „Pilsētbūvniecības pamati” 

Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā 
 
 
 
 
 
 
 

 
 
 
 
 

Romans Siņicins

3. kurss, L2 grupa

apliec. nr. 021reb063 
 
 
 
 

Rīga 2011

Satura radītājs. 

Ievads            3.

1. Dzīves kvalitāte.          5.

2. Bolderājas vēsture.          7.

     2.1 Bolderājas dabas pamatnes attīstība       7.

     2.2 Vēsturiskais ieskats, galvenie attīstības posmi, izveidošanas cēloņi.   8.

3. Bolderājas šodienas situācija.         12.

     3.1 Ģeogrāfiskais stāvoklis un satiksme.       12.

     3.2 Ekonomiskā situācija.        12.

     3.3 Teritorijas iedalījums.        13.

     3.4 Cits.          14.

4. Rīgas pilsētas attīstības plāns un Bolderāja.       15.

5. Secinājumi.           16.

Izmantotas literatūras saraksts.         18.

Pielikumi.           19. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

Ievads. 

      Izvēlētā  darba tēma ir „Dzīves telpas kvalitātes uzlabošanas iespējas Bolderājā”, kas, manuprāt, ir samērā aktuālā tēma Rīgas un Latvijas kontekstā, jo Latvija ir pilnvērtīga ES valsts ar tās dzīves standartiem un iespējam, bet, Rīgas pilsētas kontekstā, tad var mīnēt tādas lietas kā zemes izmantošanas iespējas, nekustama īpašuma vērtība utt. Darba tēmas izvēli ietekmēja tas, ka ir iespējams pārvērst šo aizmirsto vietu par Rīgas pērli.

    Bolderāja tagad ir kā atstumtais Rīgas pilsētas spārns, kurš dzīvo savu neatkarīgo dzīvi. Galvaspilsēta tagad atdalīja Bolderāju no sevis, no savas kolektīvas dzīves, gan ar attālumu, gan ar komunikāciju. Protams, tas iespaido Bolderājas iedzīvotājus, kas no vienas puses ir Rīgas cilvēki, no otras Bolderājas iemītnieki.

    Savukārt šīm rajonam piemīt visas ekskluzīvo un ekstravaganto ciemu pazīmes, piemēram, interesanta vietas vēsture, arhitektūra, Rīgas līča pludmale, upe, neskarta daba un Rīgas vēsturiskā centra tuvums. Sanāk, ka Bolderājas iedzīvotāji tik pieraduši pie visiem Bolderāja pozitīvām pusēm, ka cīņā ar visu Bolderājas negatīvo pat nepamana to, pieņemot to kā rutīnu, kaut ko ikdienišķo un pats pēc sevis saprotamo.

    Bolderājas atrāšanas vieta ir ļoti pievilcīga un stratēģiski svarīgā, rajonam ir pieeja gan no zemes, gan no jūras, gan arī no upes. Nevajag aizmirst arī par Spilvas lidlauka esamību.

    Bolderājas rajonam ir milzīgs potenciāls un attīstības iespējas kā uz savu iedzīvotāju pusi, tā arī Rīgas pilsētas mērogā, kā Rīgas pilnvērtīga un neatņemama sastāvdaļa.

    Runājot par negatīvo, tad varu spriest, ka šī vieta nav tik laimīga un pozitīva, kā gribētos. Kā piemēru var mīnēšu arhitekta Hardija Lediņša vārdus: 

     „Faktiski Bolderāja ir tāda briesmīga vieta un doties uz turieni nebūtu vērts.” 

    vai kāda anonīma komentatora rakstīto portālā sudzibas.lv: 

     „Jā, rajons ir drausmīgs. Par iedzīvotājiem vispār nav runa. Gadās jau normālie, bet tie paši meklē dzīvokļa maiņu. Cik manu paziņu aizbraukuši!! It kā nekas vieta-upe, jūra, bet cilvēku cūcība un Šanhajas dzīves stils nav pieņemams.” 

    Tāpēc, apkopojot teikto, identificēšu pētnieciskā darba mērķi- idencificēt, kas vajag Bolderājas rajonam, lai cilvēki varētu pilnībā izmantot Bolderāja slēpto potenciālu, kas tagad netiek pilnībā izmantots. Interperetēt to, izmantojot dzīves kvalitātes radītājus. Potenciāla neizmantošanu- šī darba problemātika. 

    Teoretizējot tālāk, var izvirzīt hipotēzi, ka tieši Rīga, pati pēc sevis, ir interesētā Bolderājā, nevis Bolderāja Rīgā, bet tas tikai vārdu spēle un savā darbā mēģināšu pievērst uzmanību Bolderāja iedzīvotājiem un viņu vēlmēm un dzīvei. 

    Lai sasniegtu pētījuma mērķi, tiek izvirzīti sekojoši uzdevumi:

    ●  definēt dzīves kvalitātes jēdzienu un faktorus;

    ●  sniegt ieskatu Bolderājas vēsturē;

    ●  izanalizēt Bolderājas šodienas situāciju;

    ●  izpētīt Rīgas attīstības plāna uzdevumus attiecībā pret Bolderāju;

    ●  apkopojot visu izveidot Bolderājas attīstības vīziju; 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    1. Dzīves kvalitāte. 

    Dzīves kvalitāte- indivīda, ģimenes, iedzīvotāju grupas, sabiedrības labklājības rādītājs. Dzīves kvalitātes jēdziens ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, ģimenes dzīvi, saikni ar sabiedrību, pašnoteikšanos, materiālo nodrošinājumu. Soc. darbiniekam, strādājot pie dzīves kvalitātes uzlabošanas, ir jāņem vērā tās subjektīvais un objektīvais raksturs. / Sociālā darba terminoloģijas vārdnīca.- Rīga, SDSPA "Attīstība", 2000 [50.lpp.] 

    Cilvēkam allaž ir bijusi vēlme dzīvot kvalitatīvu, labu dzīvi. Labai dzīvei nepieciešama materiālā labklājība, nodarbinātība, veselība, sociālā drošība, izglītība, mājoklis, labas attiecības ģimenē, iekļaušanās sociālajos procesos. Svarīga ir cilvēka spēja veidot dzīvi atbilstoši savām vēlmēm un iecerēm, sasniegt mērķus un gūt piepildījumu. Būtiska ir paša indivīda spēja un prasme veidot savu dzīvi, rīcībspēja, kas norāda uz indivīda autonomiju, brīvību, spējām, zināšanām, praktisko māku. Visi augšminētie faktori koncentrējas apjomīgā jēdzienā „dzīves kvalitāte”. Esošā dzīves kvalitāte ir kā starta laukums nākotnes mērķu īstenošanai.

      
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

    Avots: autora konstrukcija, izmantojot Costanza, 2008; Manning, 2008.

    1.0. att. Dzīves kvalitātes sociāli ekonomiskie faktori. 

    Pēc attēla 1.0 skaidri saprotams, ka dzīves kvalitātes teorētiskās koncepcijas pamatā ir ideja par dzīves un labsajūtas līmeņu mijiedarbību, ko nosaka indivīda, mājsaimniecības un sociālās grupas iespējas apmierināt vajadzības, rīcībā esošo ienākumu un tam atbilstošā patēriņa ietvaros. Vajadzību apmierināšana notiek ar sociālās apgādes starpniecību, kas ietver gan mājsaimniecības, gan tirgu, gan nevalstiskās organizācijas, gan valsts sociālās nodrošināšanas sistēmu. Dzīves kvalitātes nodrošinājumu ikvienam indivīdam tiesiski un normatīvi regulē valsts sociālā politika.

    Ja mēs vēlamies skatīties uz dzīves kvalitātes problēmu globāli, tad viens no globālā mērogā populārākajiem pētījumiem jau kopš 1990.g. ir Apvienoto Nāciju Attīstības programmas (UNDP) analītiskais ikgadējais izdevums Human Development Report [http://hdr.undp.org/en/], kurš nosaka pasaules valstu iedzīvotāju dzīves līmeni un arī ranžē valstis pēc šī parametra. Tautas attīstības indekss (The Human Development Index) ir komplekss koeficients, kurš integrē trīs komponentes:

    • cilvēka fizisko eksistenci un veselību – prognozējamais dzīves ilgums attiecīgajā gadā dzimušajiem bērniem;

    • iedzīvotāju izglītības un zināšanu līmeni – divu parametru kombinācija: pieaugušo iedzīvotāju rakstpratības (lasīt/rakstīt prasmes) līmenis un visu līmeņu formāli izglītojamo cilvēku daudzums;

    • iedzīvotāju materiālo līmeni – pēc pirktspējas paritātes pārrēķināts iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

    Šāds relatīvi vienkāršs indekss ir labs daudzu pasaules valstu salīdzināšanai (pašlaik pētījums aptver vairāk kā 170 valstis). 

    Apkopojot 1.nodaļas pateikto, var secināt, kā dzīves kvalitātes jēdziens apkopo tādus faktorus, kā Iespēja apmierināt savas vajadzības (cilvēku ienākumi, patēriņš, sociāla apmierinātība), saikne ar sabiedrību, brīvā laika izmantošana, veselība. Tātad, pētnieciskā darba ideja ir noteikt, kā var maksimizēt šos faktorus konkrētajā apgabalā- Bolderājā, izmantojot pilsētbūvniecības un pilsētplānošanas aspektus. 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 
 

2. Bolderājas vēsture. 

    Vietvārds "Bolderāja" visticamāk cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, jo kādreiz šajā vietā nav vēl bijusi plašāka apdzīvojuma teritorija. Upei vārdu esot devis Johans Bulderings, kam ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis muižu — vēlākos Buldurus (Aa lejasvācu dialektā — upe, no tā veidojies Bulderaa). Vēlāk Lielupes lejteci Buldurupi sāka dēvēt arī par Buļļupi. Kā skaidrojis Broce — Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi no Lielupes, kas lejtecē, sākot ar Buļļu muižu saukta vāciski Bolderaa. 

    2.1 Bolderājas dabas pamatnes attīstība 

    Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, tā pagriezās uz A un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja līcī. 1679. gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū — izveidojot jaunu gultni, pa kuru tā ieplūda Rīgas līcī (tomēr jaunā grīva aizsērēja). 1755. gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā.

     20. gadsimta sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jaunā pieteka, kas atradās tuvāk Bolderājai, tika paplašināta un padziļināta, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. Starp abiem Buļļupes zariem atrodas Mīlestības saliņa.

    Bolderājas apkaimes Z, ZR, ZA daļu skalo Buļļupes un Hapaka grāvja ūdeņi. Kādreiz, tālāk no krastmalas, bija smilšu pauguri, sanesu smiltis, kāpas, dažviet arī pļavas. Bolderājas apkaime izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas-Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām (Babītes lagūnas līdzenumu).

    2.1. att. Bolderājas atrāšanas vieta

    Senāk kāpas bija priežu mežu apaugušas. Bet kāpu apaugums zudis pirms daudziem gadu simtiem, kam par iemeslu iespējams bijusi cilvēku darbība (koku izciršana) vai arī mežu ugunsgrēki. Rezultātā kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai. Latvijā valdošie austrumu vēji kāpu smiltis pārvietoja uz zemes iekšieni, kā rezultātā pamazām tika pārklātas Spilves pļavas, aizbērdamas gan purvus, gan upju attekas, aprakdamas ēkas. Šāds liktenis piemeklēja arī Lofelda muižiņa, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja uz D no Daugavgrīvas. Muižas iemītnieki bija spiesti atstāt ēkas, kas dažu gadu laikā pazudušas smiltīs. Pēc 19. gadsimta pētījumiem, Buļļu kāpas vietām ievirzījušās iekšzemē aptuveni 3 m gadā. 1932. gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot. Pēc Otrā pasaules kara Bolderājas apkaimē 2 km garā posmā aptuveni 20 ha platībā apmežotās kāpas tika noraktas (Bolderājas—Buļļupes smilts atradne, izveidota silikātķieģeļu ražošanai) un šī teritorija daļēji apbūvēta 

    2.2 Vēsturiskais ieskats, galvenie attīstības posmi. 

    Bolderājas miestiņš izveidojās lielākoties iekārtotās muitnīcas dēļ (Kurzemes jeb Bolderājas muita). 1603. gadā pie ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tā laika Lielupes (vēlākās Buļļupes) labajā krastā tika ierīkota muitnīca, balstoties uz Rīgas rātes rīkojumu.

    Daugavgrīvas cietokšņa un Bolderājas atrašanās izdevīgā ģeogrāfiskā novietojumā pie Daugavas ietekas Baltijas jūrā noteica teritorijas izveidošanos par nozīmīgu un ietekmīgu faktoru Rīgas tirdzniecībā, kur gadsimtiem ilgi tika kontrolēta garāmbraucošā kuģu satiksme. Līdz ar to Bolderājas muitnīcai (kas darbojās līdz 20. gadsimtam) vēsturiski bija liela nozīme. Tā sagādāja ievērojamus zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs pat mēģināja izrakt Lielupes izeju jūrā pie Slokas, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.

    Bolderāja ir daļa bijušās Bolderājas pagasta teritorijas, kas kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18. gadsimtā uz kādreizējās Bolderājas muižas (Bolderaa) zemes.

      
 
 
 
 

2.2. att. Mencu un Miglas ielu krustojums. 2007. gads.

    Bolderājai vēsturiski bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni, jo tā tikusi uzskatīta par minētā cietokšņa priekšposteni, kas izveidojies ap muitnieku un loču apmešanās vietu. Sākotnēji Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā — ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu — divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā pastāvīgā loču dzīvesvieta.

    Ap 1800. gadu pār Buļļupei tiek izbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. 19. gadsimta 30. — 40. gados Bolderājā tika veikta kuģu būve. 1852. gadā tika atklāta Rīgas—Bolderājas telegrāfa līnija, kas bija pirmā civilā telegrāfu sakaru līnija toreizējā Krievijā.

    Bolderājas miests straujāk sāka attīstīties 19. gadsimtā, kad 1873. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga — Bolderāja (Ostasdambis). Līdz ar to 19. gadsimtā Bolderāja izveidojās par Rīgas priekšostu un fabrikas miestu.

    19. gadsimtā arī Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta dzīslu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pat to pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi. 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar iepriekšminētās dzelzceļa līnijas izbūvi Bolderājā strauji attīstījās rūpniecība un ražošana. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirmskara laikā (Pirmais pasaules karš) bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem.

    1866. gadā tika dibināta Bolderājas mašīnbūves fabrika, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāk darboties Kārļa  Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle.

      
 
 
 
 
 

2.3. att. Platā iela 18 - iekšpagalmi. 2007. gads.

    1884. gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika (tā bija pirmā fabrika Rīgā, kurā ierīkota elektriskā apgaismošana). Darbojās arī A. Langes trāna fabrika, M. Kūdes un F. Šapiro kokzāģētavas.

    1914. gadā Bolderājā bija 10,5 tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt strādnieki, zvejnieki, arī loči, štaueri un jūrnieki. Bolderājas apbūve (1909. gadā bija aptuveni 300 ēku) tika veikta uz privātmuižas zemes. Tā kā šī bija Bolderājas muižas zeme, tad tā laika īpašniece baronese Sofija Bukshevdena, kuras dzīvesvieta bija Drēzdene, sadalīja zemi gruntsgabalos un iznomāja tikai uz 60 gadiem māju īpašniekiem. Pirmā pasaules kara laikā Bolderāja stipri cieta no kara notikumiem, jo tā atrodas tiešā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā. Karš atsaucās arī uz rūpniecību, jo daudzu uzņēmumu iekārtas tika evakuētas uz Krievijas iekšzemes guberņām, savukārt fabriku un rūpnīcu ēkas tika izpostītas.

    Ar 1924. gada 24. februārī Saeimas pieņemto likumu par Rīgas pilsētas administratīvajām robežām, Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā tika iekļauta arī Bolderāja līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām.

    Latvijas pirmajos neatkarības gados saimnieciskās dzīves atjaunošanās noris lēni, jo liela daļa rūpnīcu iekārtu bija aizvestas uz Krieviju un pašas rūpnīcas ēkas iznīcinātas, turklāt bija krasi samazinājies iedzīvotāju skaits Bolderājā. Karš bija nesis postu arī zvejniekiem.

    Līdz ar Bolderājas iekļaušanu Rīgas administratīvajās robežās 1924. gadā, lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina to nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem nosaukumiem. Mainot nosaukumus, daļa citvalodu nosaukumu bija tikai latviskoti. Pēc Bolderājas pievienošanās Rīgai vienīgā no jauna nospraustā iela ir Gobas iela, kas tika izveidota 1930. gados jaunās šosejas (Daugavgrīvas šoseja) būves dēļ.

    Pirmās Latvijas neatkarības laikā daļēji tiek atjaunota iepriekšējā rūpniecība, kā arī dibināti jauni rūpniecības uzņēmumi.

    Pēc Otrā pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai. Tā 1945. gadā tika pieņemts lēmums par iedzīvotāju pārcelšanu no Bolderājas.

    1952. gada 29. augustā Bolderājai tika piešķirts strādnieku ciemata (pilsētciemata) statuss, pakļaujot to Rīgas pilsētas Ļeņina rajonam. 1959. gada 22. aprīlī ciemats likvidēts, teritoriju pievienojot Ļeņina rajonam. Sākot ar 1958. gadu tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, paralēli arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi palēnām apsīka, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru bija iespējams tikai autobuss. Tikmēr rūpnīcas palielināja produkcijas izlaidi. Tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis. Pēc Otrā pasaules kara tika ierīkotas jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 1950., 1960. gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu.