Bezdarbs – sociāla problēma

Bezdarbs –  sociāla problēma. 

       Sociālas problēmas ir apstākļi starp cilvēkiem un viņu apkārtējo vidi, kas noved līdz sociālai reakcijai, pārkāpjot vērtības, sabiedriskās normas, rada emocionālu vai ekonomisku resursu zaudējumus. Sociālās problēmas ietver sevī noziedzību, sociālo nevienlīdzību, nabadzību, rasismu, narkomāniju, ģimenes problēmas, nepareizu ierobežoto resursu sadali

       Saprotams, ka visās valstīs un visos laika posmos cilvēkiem ik dienas ir nācies saskarties ar sociālo problēmu izraisītajām sekām, šīs problēmas ir aktuālas arī mūsdienās. Tieši tāpēc katrā valstī ir nepieciešama stabila sociālā politika, kas rada stabilitātes un drošības sajūtu tās iedzīvotājiem. Šāda veida palīdzības nepieciešamība var skart ikvienu, neatkarīgi no vecuma, nacionalitātes vai ieņemamā amata, garantija no tām izvairīties mūža garumā praktiski nav nevienam, proti, jebkurš var zaudēt darbu, saslimt, un visi kādreiz noveco.

       Pēc manām domām, mūsu valsts viena no populārākajām sociālajām problēmām pašlaik ir bezdarbs, kas radies, sakarā ar globālās ekonomiskas slikto situāciju.

       Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu. Viens no iemesliem ir, ka bezdarba parādīšanās atspoguļo resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Ja bezdarbnieki būtu nodarbināti, tad preču un pakalpojumu ražošanas apjoms ekonomikā būtu lielāks. Valdības izdevumi bezdarbnieku pabalstiem būtu mazāki, un nodokļu likmes, lai finansētu valdības izdevumus, arī būtu zemāks. Bezdarbam izzūdot ikvienam kļūtu labāk. Cits iemesls ir, ka nenodarbināti cilvēki cieš ekonomiskas grūtības. Bezdarbs ir arī saistīts ar dažādām sociālām problēmām. Bezdarbnieki bieži jūtas atraidīti un atsvešināti no sabiedrības galvenās daļas. Daudziem cilvēkiem būt nodarbinātiem ir svarīgi viņu pašcieņai. Bezdarbs var apdraudēt ģimenes savstarpējās attiecības. Ir pierādījumi, ka bezdarbs un nabadzība ir saistīti ar sliktu veselību. Jauni strādnieki, kuri ir nenodarbināti, daudz vieglāk iesaistās kriminālnoziegumos, un neattīsta savas darba iemaņas un ieradumus, kas izraisa vairāk ekonomisku un sociālu problēmu nākotnē. Gados vecākiem strādniekiem, kas kļūst bezdarbnieki, bieži ir grūti iestāties atpakaļ darbā un paliek nenodarbināti ilgu laika periodu, vai arī tiek spiesti uz agru pensionēšanos. Dažādu iemeslu dēļ, kurus var apvienot ar vārdu “vecums”, darba devēji negribīgi ņem viņus atpakaļ.

       Bezdarba iezīme, kas to padarījusi par lielāku problēmu, nekā tā ir bijusi, ir tā koncentrācija atsevišķos reģionos vai starp atsevišķām cilvēku grupām. Bezdarbs bieži vien ir koncentrēts atsevišķos reģionos vai pilsētās, kad nozare vai firma tiek slēgtas. Bezdarba lokāla koncentrācija, ko izsauc lielo firmu slēgšana, iespaido visu vietējo ekonomiku. Arī cita vietējās firmas sašaurina ražošanu vai bankrotē, jo tās zaudē savas darbības spējas. Nacionālo kompāniju nodaļas, bankas un veikali arī var tikt slēgti. Tas viss ir par iemeslu lielām lokālajam bezdarbam. Šo reģionu iedzīvotājiem, kurus bezdarba pieaugums ietekmē šādā viedā, nākotnē samazināsies labklājība, jo krītas vietējo īpašumu vērtība.

       Bezdarba koncentrācija starp jauniem, nekvalificētiem vīriešu kārtas strādniekiem, īpaši lielu pilsētas centru tuvumā, starp dažādu rasu minoritāšu grupām akcentē bezdarba radītās sociālās un ekonomiskās problēmas. Visi šie faktori izsauc reģionālās problēmas Lielbritānijā un citās rūpnieciski attīstītās valstīs. Tas viss liek kaut ko darīt ar bezdarbu.

       Tomēr pirms sākt kaut ko darīt, ir nepieciešams censties saprast kā ekonomika strādā makro līmenī.

       Vispārpieņemta bezdarba definīcija ir: cilvēki ir nenodarbināti, kad viņi vēlas un ir spējīgi strādāt, bet nespēj atrast darbu. Šī definīcija nav pilnīgi skaidri formulēta. Tā neizraisa nepārprotamu un universāli akceptētu mēru par nenodarbināto cilvēku skaitu. Šo nesaskaņu pakāpi parāda argumenti par reāli eksistējoša bezdarba līmeni.

        Pastāv šādas bezdarba formas: frikconālais, strukturālais, cikliskais un sezonas bezdarbs. Frikcionālais bezdarbs nozīmē to, ka sabiedrībā pastāv īslaicīgi nenodarbinātie iedzīvotāji, kā arī tie iedzīvotāji, kuri tikko ienāk darba tirgū un meklē savu pirmo daba vietu. Piemēram, dažādu mācību iestāžu absolventi, kuri vēl nav paspējuši iekārtoties darbā, vai arī strādātāji, kuri nolēmuši pāriet strādāt citā labāk atalgotā darbā. Šāda veida bezdarbnieki pastāv jebkurā sabiedrībā, un tā ir normāla un pārejoša parādība. Mūsdienās darba tirgu parasti raksturo divas svarīgas pazīmes. Pirmā izriet no tā, ka cilvēki ir mobīli un cenšas mainīt savu ekonomisko aktivitāti – jaunieši pabeidz mācības un kļūst par darbaspēku ; iedzīvotāji, kuri sasniedz pensijas vecumu, aiziet no darba pelnītā atpūtā ; citiem ir jāpārtrauc darbs īslaicīgi. Otrā darba tirgus pazīme ir saistīta ar to, ka uzņēmumos darba vietas ir nemainīgas. Dažādu apstākļu ietekmē vieni tās samazina, bet otri rada jaunas darba vietas, un notiek strādātāju pāreja no vienas darba vietas uz otru. Turklāt katrs meklē tādu nodarbības veidu, kas atbilst viņa kvalifikācijai un ir augsti atalgots. Lai savas intereses attiecībā uz jauno darbu apmierinātu, ir nepieciešams noteikts laika periods. Šāda veida ekonomiskās aktivitātes un izmaiņas tiek dēvētas par frikcionālo bezdarbu. Strukturālais bezdarbs ir situācija, ko izraisa izmaiņas ekonomikas struktūrā, kas noved pie neatbilstības starp strādātāju kvalifikāciju, dzīves vietu un esošajām darba vietām. Tās rodas vienmēr, kad notiek ražošanas pārkārtošana atbilstoši jaunākajiem tehnikas un tehnoloģijas sasniegumiem un strādātāju esošās spējas, kvalifikācija, sagatavotība neatbilst jauno darba funkciju prasībām. Līdz ar to tiek samazināts strādātāju skaits vai arī esošiem strādniekiem ir nepieciešams noteikts laika periods, lai iegūtu jaunas tehnoloģijas apkalpošanas prasībām atbilstošu kvalifikāciju un iemaņas. Strukturālais bezdarbs veidojas arī tad, ja ir sagatavots noteiktas profesijas darbaspēks, piemēram, agronomi, bet tajā ģeogrāfiskajā vidē, kurā viņi dzīvo, šādi speciālisti nav vajadzīgi. Lai atrisinātu šādu bezdarba problēmu, ir divas iespējas: vai nu iegūt jaunu kvalifikāciju atbilstoši brīvajām darba vietām savā dzīves vietā, vai pārvietoties uz tādu dzīves vietu, kur šādas profesijas darbinieki ir nepieciešami. Cikliskais bezdarbs ir tāds bezdarbs, kas saistīts ar vispārēja ekonomiskās aktivitātes līmeņa izmaiņām. Piemēram, ja samazinās patēriņš, sākas ekonomikas lejupslīde un iestājas depresijas. Līdz ar to cilvēki zaudē darbu. Tā ir ļoti nopietna problēma. It īpaši tādos gadījumos, kad ekonomikas lejupslīdes un depresijas frāzes ieilgst. Tad cikliskais bezdarbs var kļūt ļoti augsts. Taču, ja notiek ātra ekonomikas atveseļošanās, tad arī cikliskais bezdarbs izzūd. Sezonas bezdarba formu, piemēram, cilvēki, kuri ir nodarbināti tūrismā, celtniecībā, it īpaši ziemas periodā kļūst par sezonas darbiniekiem. Darbaspēka pieprasījums šajās sfērās lielā mērā ir atkarīgs no laika apstākļiem un gadalaiku maiņas. Pastāv ari brīvprātīgais un piespiedu bezdarbs. Brīvprātīgais bezdarbs rodas tad, ja strādātāji nevēlas strādāt par viņiem piedāvāto darba algu; viņi labprāt strādātu, bet par lielāku atalgojumu. Piespiedu bezdarbs rodas tad, ja pastāv fiksētā darba alga, un tādējādi darbaspēka cena ir neelastīga.

       Bezdarba ietekme uz organizāciju darbību ir neapšaubāma, ja potenciālajiem klientiem ir ierobežots budžets, tas nozīmē, ka ir ierobežota arī pirktspēja. Ja bezdarbs samazinātos, tad proporcionāli palielinātos uzņēmumu preču un pakalpojumu patēriņš.