Banku aktīvās operācijas

2.3.tabula

Iespēju kredīta nosacījumi⁶

Banka	Nodrošinājums	Kredīta summa	Kredīta termiņš
Krediidipank	Nekustamais īpašums	līdz 50%	līdz 10 gadiem
SEB banka	Nekustamais īpašums	līdz 70%	līdz 7 gadiem
	Depozīts	līdz 85%	līdz 7 gadiem
SMP Bank	Nekustamais īpašums	līdz 90%	līdz 2 gadiem
	Transporta līdzeklis	līdz 70%	līdz 2 gadiem
Swedbank	Nekustamais īpašums	līdz 70%	līdz 30 gadiem
Trasta komercbanka	Depozīts	līdz 100%	līdz 1 gadam
	Transporta līdzeklis	līdz 85%	līdz 1 gadam

 

Kopējais izsniegto kredītu apjoms –  11 986 807,40 LVL⁷

Privātpersonām (rezidentiem) -  4 833 135,10 LVL

t.s. mājokļa iegādei – 3 824 801,40 LVL

Kredīti uzņēmumiem – 7 072 946,90 LVL (Kredīti uzņēmumiem ietver izsniegtos kredītus citiem finanšu starpniekiem, apdrošināšanas sabiedrībām, valsts nefinanšu sabiedrībām, privātajām nefinanšu sabiedrībām, biedrībām)

 

 

 

 

 

2.4.tabula⁸

Banku izsniegtie kredīti 

* Citadele bankas dati nav pieejami

 

2.5.att. Banku izsniegtie kredīti⁹ 

 

No 2.5.att. un 3.1.tabulas datiem var secināt, ka laika posmā no 2003.g.līdz 2008.g. ir konstatēts straujšs komercbanku kredītu izsniegšanas kāpums, un ir tāda pati situācija kā ar noguldījumiem. Vislielākais kredītu izsniegšanas apjoms ir 2008.gadā. Pēc 2008.g., kreditēšanas apjoms sāka samazināties, jo krīzes dēļ privātpersonas un uzņēmumi saskaras ar līdzekļu trūkumu un kredītu atmaksu. Tāpēc komercbankām rodas zaudējumi, un jau no 2009.g. pastiprināja prasības,sākot izsniegt mazāk kredītu.

2. Līzings

Līzings ir finanšu pakalpojums, kura rezultātā  līzinga devējs nodod līzinga ņēmējam tiesības izmantot līzinga objektu apmaiņā pret līgumā noteiktajiem maksājumiem.

Līzinga devējas Latvijā saviem klientiem piedāvā visdažādākos līzinga veidus – automašīnu, komerctransporta,  lauksaimniecības tehnikas, ražošanas iekārtu, u.c. Arī šo objektu finansēšanas veidi var būt dažādi – tiek piedāvāts finanšu un operatīvais līzings. 

Finanšu līzings

Finanšu līzings ir līzinga veids, kura laikā  klients ar ikmēneša maksājumiem sedz visu automašīnas vērtību, pēc tam kļūstot par tās īpašnieku. Tas nozīmē, ka banka vai līzinga kompānija iegādājas klienta izvēlēto automašīnu, iegūstot uz to īpašuma tiesības un nodod to klienta lietošanā. Līzinga perioda laikā klients pilnībā sedz automašīnas vērtību, kā arī maksā aprēķinātos procentus. Līzinga termiņa beigās klients ir izpircis automašīnu 100% apmērā, un tā tiek pārreģistrēta uz klienta vārda.

Galvenā atšķirība no operatīvā līzinga ir tā, ka līzinga termiņa beigās automašīna nonāks klienta īpašumā  un tiks pārreģistrēta uz klienta vārda. Finanšu līzings ir populārākais no līzinga veidiem. Šādu līzingu parasti izvēlas klienti, kuri vēlas iegūt automašīnu savā īpašumā un lietot to ilgi. Salīdzinot ar operatīvo līzingu, par šo līzingu nāksies maksāt lielākus ikmēneša maksājumus.

Finanšu līzingā iespējams iegādāties jaunu, kā arī lietotu automašīnu.

Bankās situācijas ir dažādas, procentu likmes tiek piedāvātas gan ar mainīgo, gan ar fiksēto likmi.

- Fiksētā procentu likme – tiek noteikta uz ilgāku laika posmu vai pat visu līzinga līguma termiņu, kas pārsvarā ir nemainīga. Fiksētā likme parasti ir augstāka par mainīgo likmi, jo banka vai līzinga kompānija tādējādi nodrošinās pret risku, ka naudas tirgū var notikt krasas pārmaiņas.

- Mainīgā procentu likme – sastāv no mainīgās starpbanku procentu likmes (RIGIBOR, EURIBOR, LIBOR) un bankas noteiktās nemainīgās papildu likmes. Šo likmi banka pārskata pārsvarā ik pēc 3 vai 6 mēnešiem, atkarībā no tā, kādu likmi ir izvēlējies klients. Mainīgā likme ir zemāka par fiksēto likmi, bet tā svārstās saskaņā ar tirgus situāciju ik pēc 3 vai 6 mēnešiem, kas var palielināt (vai gluži pretēji – samazināt) ikmēneša maksājuma apjomu.

 

 Operatīvais līzings (Noma)

Noma ir līzinga veids, kura laikā klients līzinga objektu neizpērk pilnībā, bet transportlīdzeklis tiek nodots klientam lietošanā līdz noteiktam termiņam. Šajā laikā  klients izmaksā tā amortizācijas vērtību.

Līgumam beidzoties, klientam ir iespēja izvēlēties:

1. pagarināt līgumu, turpinot maksāt ikmēneša nomas maksājumus;
2. izmantot izpirkšanas tiesības par iepriekš atrunātu atlikušo vērtību;
3. nodot izpirkšanas tiesības trešajai personai;
4. atdot preci atpakaļ pārdevējam.

Atlikusī automašīnas vērtība tiek noteikta saskaņā ar vienošanos starp banku vai līzinga kompāniju, klientu un automašīnas pārdevēju, pamatojoties uz otrreizējā tirgus attīstību, automašīnas veidu, to tehnisko stāvokli un citiem faktoriem.

Šādu līzingu parasti izvēlas klienti, kuriem ir svarīgs pēc iespējas mazāks līzinga ikmēneša maksājums un arī tie, kuri vēlas braukt ar pēc iespējas jaunāku automašīnu. Līzinga termiņam beidzoties, automašīnu iespējams nodot atpakaļ pārdevējam un noformēt jaunu līzingu jaunākai automašīnai.

3. Investīciju operācijas

Jēdzienu „investīcijas” var definēt kā ilgāka termiņa kapitālieguldījumu kādā uzņēmumā vai vērtspapīros, dalības maksā utt., lai iegūtu ienākumus no ieguldītā kapitāla. Plašā nozīmē investīcijas nodrošina mehānismu, kas ir nepieciešams valsts ekonomikas pieauguma un attīstības finansēšanai.

Investīciju klasifikācija pēc vairākām pazīmēm ir atspoguļota tabulā:

 

Investīciju klasifikācijas pazīmes

Pēc līdzekļu ieguldīšanas objekta	Pēc piesaistīšanas rakstura	Pēc investēšanas perioda	Pēc investīciju procesa dalībniekiem	Pēc investēšanas reģiona
finanšu reālās	tiešās netiešās	īstermiņa ilgtermiņa	valsts uzņēmējsabiedrību privātās	vietējās  ārvalstu

 

Investīcijas ir kapitāla ieguldīšanas paņēmiens, kas nodrošina kapitāla vērtības saglabāšanu vai pieaugumu. Pastāv dažādu veidu kapitāla izvietošanas formas: vērtspapīri un nekustamais īpašums, aizdevumi, akcijas u opcijas. Tās vēl varētu būt mazāk vai vairāk riskantas, īstermiņa vai ilgtermiņa, tiešās vai netiešās investīcijas. Investīciju instrumenti, kuri apliecina aizdevumu saistības vai firmas daļas pārdošanas vai iegādāšanās tiesības, tiek saukti par vērtspapīriem jeb fondu vērtībām.

Tiešās investīcijas – ieguldījumu veids, kas dod investoram tiešās īpašuma tiesības uz vērtspapīriem vai īpašumu.

Netiešās investīcijas ir ieguldījumi portfelī, tas ir, vērtspapīru vai īpašumu kopumā;  šajā gadījumā investoram ir tiesības nevis uz atsevišķiem uzņēmējsabiedrības aktīviem, bet gan uz ieguldījumu portfeļa daļu. Parasti investīcijas ir saistītas ar kreditoru interesēm vai ar piedalīšanos kapitālā kā īpašniekam. Aizdevumu vērtspapīri ir līdzekļi, kas aizdoti kredītā apmaiņā pret tiesībām uz peļņas saņemšanu procentu veidā, un līdzekļu ņēmēja saistībām atdot parādu norādītajā termiņā.

Investīcijas atšķiras arī pēc riska pakāpes. Risks ir saprotams kā iespēja, ka absolūtais jeb attiecīgais jeb attiecīgais peļņas lielums būs mazāks nekā tika plānots. Investīcijas ar augstiem riskiem uskata par spekulatīvām.

Investīcijas atšķiras arī pēc darbības termiņiem. Īstermiņa investīcijas parasti ir ieguldījumi līdz vienam gadam, ilgtermiņa investīcijas iegulda uz laiku, kas vairāk par vienu gadu vai vispār beztermiņa.

Investīcijas procesa struktūru nosaka finanšu iestāžu un finanšu tirgus esamība. Finanšu iestādes ir organizācijas, kas pieņem ieguldījumus un iegulda piesaistītus līdzekļus dažādos projektos. Finanšu tirgi apvieno finanšu līdzekļu piedāvātājus un pieprasītājus ar mērķi noslēgt darījumus un šim nolūkam parasti izmanto starpniekus. Pastāv dažādu veidu finanšu tirgi: akciju, obligāciju un opciju. Šo tirgu kopējā pazīme ir tāda, ka finanšu instrumenta cena atrodas piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara punktā jebkurā brīdī. Investēšanas process ir atspoguļots 2.6. att.:

 

 

 

 

 

Finanšu iestādes

bakas

krājbankas

krājaizdevu sabiedrības

kredīta apvienības

apdrošināšanas sabiedrības

pensiju fondi

                                                              

 

 

 

 

 

kapitāla piegādātāji		Tiešie darījumi	Kapitāla                 patērētāji

 

Finanšu tirgi

bakas

krājbankas

 

 

 

2.6.att. Investēšanas process

 

Kā redzams 2.6. attēlā, finanšu iestādes vienlaikus piedālās finanšu tirgu darbībā un ir starpnieki starp kapitāla piegādātājiem un patērētājiem.

Valsts, uzņēmējsabiedrības un privātpersonas ir investēšanas procesa galvenie dalībnieki, turklāt viņi var piedalīties šajā procesā kā pieprasījuma, tā arī  piedāvājuma pusē.

 

Valsts. Izpildvaras katram līmenim ir nepieciešami lieli finanšu resursi tās savas darbības finansēšanai, kas ir sasistīta ar kapitāla ieguldījumiem sabiedrisko iestāžu celtniecībā, kā, piemēram, skolas, slimnīcas, dzīvojamās mājas, šosejas, ceļi.  Parasti šos projektus finansē, emitējot ilgtermiņa aizdevumu saistības – obligācijas. Valsts kārtējās vajadzības tiek finansētas, izlaižot īstermiņa obligācijas.

Uzņēmējsabiedrības. Uzņēmējsabiedrību finanšu vajadzības dalās īstermiņa un ilgtermiņa vajadzībās. Ilgtermiņa mērķu īstenošanai uzņēmējsabiedrības tērē naudas resursus, lai būvētu rūpnīcas, iepirktu iekārtas, izstrādātu jaunus pakalpojumus vai produkcijas veidus. Īstermiņa vajadzības rodas tad, kad ir nepieciešamība nodrošināt materiālu krājumus, nosegt debitoru parādus utt. Īstermiņa un ilgtermiņa plāniem uzņēmējsabiedrības izlaiž daudzveidīgus vērtspapīrus un akcijas.

Privātpersonas. Privātpesonas var nodrošināt naudas pieplūdi dažādos veidos: ieguldīt naudu krājkontos, nopirkt akcijas vai obligācijas un apdrošināšanas polises, dažādus īpašumus. Privātpersonu pieprasījums pēc naudas līdzekļiem izpaužas aizdevumu veidā īpašuma (parasti mājas un automobiļa) pirkšanai. Kopumā privātpersonas investīciju procesā iegulda vairāk nekā no tā iegūst. Tāpēc individuāliem investoriem ir nozīmīga loma finanšu līdzekļu nodrošināšanā ekonomikas attīstībai.

 

Pastāv divu veidu investori: institucionālie un individuālie. Institucionālie investori ir speciālisti, kuri par maksu pārvalda svešus naudas resursus. Tie var darboties banku, apdrošināšanas akciju sabiedrību, pensiju fondu, lielu nefinanšu korporāciju un privātpersonu vārdā. Individuālie investori savās finanšu interesēs rīkojas tikai ar personiskiem līdzekļiem. Individuālais investors ir vairāk ieinteresēts peļņas iegūšanā no investētajiem līdzekļiem.

Ekonomikas funkcionēšana un attīstība ir atkarīga no tā, cik ātri var mobilizēt naudas līdzekļu valsts, uzņēmējsabiedrību un privātpesonu vajadzību finansēšanai. Piemēram, ja kreditēšanas apjomi pret nekustamā īpašuma ķīlu samazinātos, tad tas varētu novest pie kopējās ekonomikās aktivitātes samazināšanās, jo ekonomikas attīstības nepieciešamais nosacījums ir naudas līdzekļu pieejamība personām, kas prot pietiekami efektīvi rīkoties ar finansēm.

Peļņu no investīcijām var saņemt kā kārtējos ienākums vai kā ieguldīto līdzekļu vērtības pieaugumu. Piemēram, bankas krājkontā ieguldītā nauda dod  kārtējos ienākumus, kas aprēķināti procentu veidā; bet nauda, kas ir ieguldīta zemesgabala pirkšanā, dot peļņu kā zemes vērtības pieaugums par laiku, kurā notiek pirkšana un pārdošana. Peļņas apjoms un veids ir atkarīgi no šādiem nosacījumiem:

• darījumu veids ar vērtspapīriem un īpašumu;
• darījumu termiņš;
• darījumu risks.

 

 

 

 

 

 

2.7.tabula

Ārvalstu tiešās investīcijas

 

Ārvalstu tiešās investīcijas, milj. Ls
	1.ceturksnis	2.ceturksnis	3.ceturksnis	4.ceturksnis
Perioda laikā saņemtās  ārvalstu tiešās investīcijas
2008	270.3	269.9	209.7	-143.5
2009	23.5	-114.2	106.8	31.5
2010	-72.7	44	-	-
Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas
2008	5545.5	5866.1	6000.5	5711
2009	5562.4	5536.5	5778.9	5673.4
2010	5865.9	5946.6	-	-

Vispārējās valdības sektora galvenie rādītāji (milj. latu)
	Ieņēmumi	Izdevumi	Deficīts (-) vai pārpalikums (+)	Deficīts (-) vai pārpalikums (+) % pret IKP
2007	5236.68	5283.14	-46.46	-0.31
2008	5605.94	6277.47	-671.54	-4.15
2009	4407.3	5741.11	-1333.8	-10.2

 

2.8.tabula

Vispārējās valdības sektora galvenie rādītāji

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā ir zināms, 2008 gadā sākas ekonomiskā  krīze Latvijā. Protams, tas ļoti negatīvi ietekmēja daudzus faktorus, ekonomikas stabilitāti ( darba algas, cenas, ārvalstu investīcijas, banku darbību u.c.). Līdz ar to samazinājās IKP, un , kā var redzēt no 2.8.tabulas, izdevumi stipri pārsniedza ieņēmumus, no kā radās deficīts un ik gadu (periodā no 2007.g. līdz 2009.g.) palielinājās vidēji par 4.89 % procentiem. No tā izriet, kā ārvalstu investīcijas arī sāks samazināties.

4. Kases operācijas

Kases aktīvu esamība nepieciešamajā daudzumā  – svarīgākais komercbanku darbības nodrošināšanas priekšnoteikums, sevišķi tas attiecas uz tām bankām, kuras izmanto skaidrā  naudas maiņai, ieguldījumu atgriešanai, te tiek ieskaitīta arī  darbinieku darba samaksa, dažādu materiālu un pakalpojumu apmaksa utt. Naudas krājumi ir atkarīgi no bankas tekošo saistību apjoma, klientiem izsniedzamo naudas summu termiņiem; norēkiņiem ar pašu personālu, biznesa attīstības utt. Naudas līdzekļu neesamība nepieciešamajā  daudzuma negatīvi ietekmē bankas autoritāti. Naudas līdzekļu esamības apjomu ietekmē arī inflācija. 

Skaidras naudas darījumi nodrošina iespēju jeb kases operācijas:  
• izņemt skaidru naudu;  
• papildināt savu kontu bankā;  
• iemaksāt skaidru naudu citā kontā;  
• veikt pārskaitījumu ar iemaksu skaidrā naudā uz citu banku Latvijā vai ārzemēs;  
• noguldīt naudu depozītā;  
• veikt skaidras naudas valūtas maiņu;  
• apmaksāt rēķinus;  
• pārbaudīt ārvalstu valūtu īstumu;  
• apmainīt bojātas un veca parauga valūtu banknotes pret jaunām;  
• izņemt skaidru naudu noteiktu nominālu banknotēs;  
• apmainīt skaidru naudu, izmainot nominālu.

Kases naudas līdzekļi – tās ir banknotes un monētas, kas glabājas kasē un bankas seifos, un kuri nodrošina bankas ikdienas nepieciešamību pēc naudas skaidrās naudas darījumu veikšanai.

2. Noguldījumu veidi un kontrole

 

   Savu darbību bankas lielākā  vai mazākā mērā finansē ar depozītiem, kas piesaistīti no daudziem avotiem. Bankai sava darbība jāorganizē, ievērojot piesardzību, apdomību un cieši ņemot vērā savu noguldītāju intereses.

    Bankas vadība ir atbildīga ne tikai par savu noguldītāju interešu aizsardzību; tās pienākumi pret bankas akcionāriem nozīmē, ka bankai noguldītie līdzekļi ir jāpārvalda un jāvada aktīvi un efektīvi saskaņā ar stratēģiju, kurā ņemta vērā gan likviditāte, gan rentabilitāte. Tomēr noguldījumu aktīvu pārvaldi ierobežo vairāki faktori, to skaitā:

• kapitāla segums;
• likviditāte;
• termiņu struktūra;
• procentu likmju nestabilitāte;
• stabilitāte.

2.9.tabula

Noguldījumi bankās¹⁰

(perioda beigās; tūkst.latu)

* Citadele bankas dati nav pieejami.

 

2.10.att. Noguldījumi bankās, tūkst.LVL

Laika posmā no 2003.g. līdz 2008.g. visām komercbankām ir konstatēts straujšs kāpums noguldījumos, par to liecina 2.10.att. grafiskais ilustrējums un 2.9.tabulas dati. To var sasaistīt ar to, kā sākas banku attīstība, jauni pakalpojumi, arī brīva nauda iedzīvotājiem, ko bija izdevīgi noguldīt bankā uz samērā augstiem procentiem, kā arī noguldīt līdzekļus termiņdepozītā bērna nākotnei un izglītībai. Tāda veidā iedzīvotāju ieguldījumi veicināja komercbanku attīstību. Pēc 2008.g., kad sākas krīze un kritums līdz 2010.g. Sākot ar 2011.gadu situācija stabilizējas.

1.   Noguldījumu veidi