SIA "KATE" finansiālā stāvokļa analīze par 5 gadiem

 

     Pēc aprēķinātiem datiem var redzēt, ka uzņēmuma aktīvi palielinājās gandrīz divos reizos, kas liecina par uzņēmuma saimnieciskās darbības paaugstināšanos. Tāds straujš aktīvu pieaugums notika uz pašu kapitāla pieauguma rēķina. Uzņēmuma pašu kapitāls palielinājās par 134 719 Ls un to īpatsvars uzņēmuma kopējos aktīvos sasniedza 67 %. Kā redzams no tabulas, pašu kapitāla palielinājums ir novirzīts galvenokārt uz ilgtermiņa ieguldījumu finansēšanu. Tā, piemēram, iltermiņa finansu ieguldījumi palielinājās par 75 681 Ls. Savukārt naudas līdzekļi un krājumi ievērojami samazinājās. Īstermiņa parādiem paliekot nemainīgiem, tas norāda uz likviditātes pasliktināšanos. Arī ir jāatzīmē, ka pašu kapitāla pārsvars par uzņēmuma saistībām liecina par uzņēmuma finansiālās autonomijas palielināšanos attiecīgajā periodā.  
 
 
 
 
 
 
 

3. Likviditātes rādītāji 

   Likviditātes rādītāji ir rādītāji, ar kuru palīdzību var novērtēt uzņēmuma spēju atmaksāt savus tekošos parādus. Šī spēja ir atkarīga no attiecības starp uzņēmuma maksāšanas līdzekļu potenciālu un uzņēmamam piederošus likvīdus līdzekļus.

      Par likvīdiem sauc tos aktīvus, kuri jau atrodas naudas formā, kā  arī tos, kurus ātri var pārvārst naudas formā. Aktīvus ir iespējams klasificēt pēc likviditātes pakāpes:

• Augsti likvīdi aktīvi;
• Vidēji likvīdi aktīvi;
• Zemi likvīdi aktīvi.

     Jo uzņēmumam ir vairāk likvīdo aktīvu, jo tā ekonomiskās iespējas ir lielākas. Atkarībā no aktīvu likviditātes pakāpes izšķir trīs likviditātes rādītājus (koeficientus).[1;133]

3.1.formula

Kopējās likviditātes koeficients(L1) =   

     Šis rādītājs raksturo uzņēmuma spēju segt īstermiņa saistības. Jo augstāks šis rādītājs, jo augstāk jāvērtē uzņēmuma maksātspēja. Saskaņā ar vispārpieņemtiem starptautiskajiem standartiem tiek uzskatīts, ka šim koeficientam jāatrodas robežās starp 1 un 2 (dažreiz 3). Zemāko robežu nosaka tas, ka uzņēmumā apgrozāmo līdzekļu daudzumam jābūt vismaz tik lielam, lai segtu īstermiņa saistības.[3;219]

     Izmantojot SIA „Kate” bilances datus, bija aprēķināti kopējās likviditātes koeficienti, kas pārādīti tabulā.

3.1.tabula

Kopējās likviditātes koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

                  (gada beigās)

 
 

 

3.1.attēls. Kopējās likviditātes koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam.

    

     Kā redzams no 3.1.tabulas un 3.1.attēla kopējās likviditātes koeficientu lielumi atbilst teoretiski pieņemamām robežām, un tikai 2001. gadā šis rādītājs bija tuvs kritiskai robežai „1”. Tas nozīmē, ka attiecīgajā periodā uzņēmumam bija varbūtība, ka tas nespētu segt visus savus parādus. Tomēr no šī  gada ir pamanāma pozitīva tendence kopējās likviditātes koeficientam palielināties, kas savukārt palielina uzņēmuma spēju norēķināties par savām īstermiņa saistībām.

     Likviditātes raksturošanai izmanto arī starpseguma likviditātes rādītāju, kas ir saistīts ar uzņēmuma saimnieciskajā darbībā iesaistīto aktīvo kapitālu. Nepieciešamību aprēķināt tekošās likviditātes koeficientu izraisa tas, ka atsevišķi apgrozāmie līdzekļi nav vienādi likvīdi (ātri realizējami). Ja, piemēram, naudas līdzekļi ir tiešie tekošo saistību dzēšanas avoti, tad krājumi var tikt izmantoti šim mērķim tikai pēc to realizācijas.[3;219]

    Starpseguma likviditātes rādītājs ir likvīdo aktīvu attiecība pret īstermiņa saistībām.

3.2.formula 

Likviditātes starp-seguma koeficients (L2) =  
 
 

3.2.tabula

Likviditātes starp-seguma koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

 (gada beigās)

 

3.2.attēls. Likviditātes starp-seguma koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam. 

     Pēc starptautiskajiem standatrtiem uzskata, ka šim rādītājam jābūt vismaz 1, jo tikai tādā gadījumā uzņēmums reāli spēj segt īstermiņa saistības.[3;220] Tomēr ir redzams, ka 1999 gadā likviditātes starp-seguma koeficients bija daudz zemāks par šo optimālo lielumu. Tas saistīts ar to, ka ievērojama daļa apgrozāmo līdzekļu bija ieguldīta tādos mazi likvīdos līdzekļos kā krājumos, savukārt tādu apgrozāmo līdzekļu kā naudas līdzekļi īpatsvars ir pavisam mazs.

     Lielākajā daļā gadījumu visdrošākais likviditātes novērtējums ir pēc naudas līdzekļu lieluma, kurš ir uzņēmuma rīcībā. Šis rādītājs tiek saukts par absolūtās likviditātes koeficientu un tiek aprēķināts kā naudas līdzekļu un īstermiņa saistība dalījums.  

3.3.formula 

Absolūtās likviditātes koeficients (L3)=  

3.3.tabula

Absolūtās likviditātes koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

 (gada beigās)

 

3.3.attēls. Absolūtās likviditātes koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam. 

     Ir redzams, ka uzņēmuma absolūtās likviditātes koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam ir daudz zemāki par pieņemto kritiskas robežas normu, t. i., „0,2”. Īpaši situācija bija bīstama 1999. gadā, kad absolūtās likviditātes koeficients bija vienāds ar 0,032 punktiem, kas nozīmē, ka attiecīgā perioda beigās uzņēmums varēja segt tikai 3,2% īstermiņa saistības ar kasē un bankas kontos uzkrātiem naudas līdzekļiem. Ir ļoti svarīgi atzīmēt, ka no 2001. gada absolūtās likviditātes koeficientam ir tendence samazināties, kaut gan tieši no šī paša perioda ir pamanāms kopējās likviditātes koeficientu pieaugums. Tas liecina, ka sākot ar 2001. gadu uzņēmumā ievērojāmi palielinājās tādu zemi likvīdu aktīvu īpatsvars, kā krājumi un debitoru parādi. Tā, piemēram, 2002. gadā debitoru parādi sastādīja 68 248 Ls, bet jau 2003. gada beigās tas sasniedza 118 267 Ls. Līdz ar to var secināt, ka kopējās likviditātes koeficienti palielinājās galvenokārt uz tādu apgrozāmo līdzekļu posteņu pieauguma rēķina, kā krājumi un debitoru parādniecība, kas praktiski nepaaugstina uzņēmuma likviditāti, savukārt uzņēmuma naudas līdzekļi ir nepietiekami, lai varētu savlaicīgi un pilnā apmērā norēķināties par savām īstermiņa saistībām. Viss tas norāda uz slikto uzņēmuma maksātspējas stāvokli

  
 
 
 
 
 
 
 
 

4. Saistību vai maksātspējas un kapitāla struktūras rādītāji. 

     Maksātspējas rādītāji atspoguļo uzņēmuma spēju segt īstermiņa un ilgtermiņa saistības. Šie rādītāji īpaši svarīgi esošiem un potenciāliem kreditoriem, jo tie norāda, vai uzņēmuma ieņēmumi sedz procentu un citus fiksētus maksājumus. Tie arī norāda, vai uzņēmuma likvidācijas gadījumā ir pietiekami daudz aktīvu, lai segtu saistības. Arī uzņēmuma īpašniekus interesē šie rādītāji, jo pēc viņu domām maksājumu procentu summas ir izmaksas un līdz ar to samazinās peļņa un pēc viņu uzskatiem uzņēmums nestrādā efektīvi. Pēc īpašnieku novērtējumiem var samazināties apgrozījums, rentabilitāte un šādā gadījumā var draudēt bankrots.[3;218]

Finansiālās atkarības koeficients 

     Šis koeficients raksturo uzņēmuma finansiālo atkarību no ārējiem aizņēmumiem. Jo augstāks tas ir, jo riskantāka ir situācija, kas var novest līdz bankrotam. Koeficienta augsts līmenis var atspoguļot arī naudas līdzekļu deficīta rašanās potenciālās briesmas. Zems šī rādītāja līmenis nodrošina kreditoriem iespēju netraucēti saņemt aizdotās summas.[5;323] 

4.1.formula

Finansiālās atkarības koeficients =  

4.2.tabula

Finansiālās atkarības koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

 (gada beigās)

 

4.2.attēls. Finansiālās atkarības koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam. 

     Kā redzams no 4.2.tabulas un 4.2.attēla, uzņēmums izmanto aktīvo finansu politiku attiecībā uz līdzekļu piesaistīšanu no ārienes. Uzņēmuma finansiālo koeficientu rādītāji nav pārāk augsti, kas nozīmē, ka uzņēmuma finansu riska līmenis , tajā skaitā bankas riska līmenis, arī nav augsts. 

  Finansiālās neatkarības koeficients 

     Finanšu neatkarības koeficients ir parasta uzņēmuma maksātspējas mērvienība un norāda pašu līdzekļu īpatsvaru  uzņēmuma kopkapitālā. Šis koeficients rāda, cik liela aktīvu daļa var tikt zaudēta, pirms tiek skarti aizņēmuma izsniedzēji un pārējie kreditori. To aprēķina šādi:

4.3.formula

    

Finansiālās neatkarības koeficients =   

          4.3.tabula

Finansiālās neatkarības koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

(gada beigās)

4.3.attēls. Finansiālās neatkarības koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam. 

     Pēc izrēķinātiem koeficientiem var secināt, ka uzņēmuma neatkarības līmenis ir pietiekošs, lai uzņēmumu uzskatītu par finansiāli neatkarīgu no ārējiem finansēšanas avotiem. Tas nozīmē, ka, ja noteiktajā brīdī kreditori pieprasītu uzņēmumam norēķināties par savām saistībām, tas varētu segt visus savus aizņēmumus ar pašu līdzekļiem (avotiem) un tikai 1999. un 2002. gadā tas nav  iespējams, kaut gan attiecīgo periodu koeficienti ir ļoti tuvi kritiskai robežai 0,5, t. i., robežai, kad uzņēmumu teoretiski var uzskatīt par finansiāli neatkarīgu. Šo koeficientu pieaugums (izņēmot 2002. gadu) arī norāda uz uzņēmuma stabilitātes pastiprināšanos un zināmo finansiālo grūtību riska samazināšanos.  

     Papildinājumā pie augstāk minētā rādītāja uzņēmuma neatkarības novērtēšanai ir izmantots finansiālās autonomijas  koeficients. Šis rādītājs raksturo uzņēmuma finansiālo autonomiju. Speciālisti uzskata, ja šis koeficients ir sasniedzis koeficientu 1, tad uzņēmuma stabilitāte ir pie kritiskās robežas. Augsts šis rādītājs rāda, ka uzņēmums daudz izmanto aizņēmto kapitālu. Kreditori parasti izvēlas uzņēmumu ar zemāku rādītāju. Šis rādītājs arī parāda, kāda aizņēmtā kapitāla vērtība pienākas uz vienu pašu kapitāla latu.[3;230] 

4.4.formula

 Finansiālās autonomijas koeficients =  

          4.4.tabula

Finansiālās autonomijas koeficienti no 1999. gada līdz 2003. gadam [tabulu sastādījis autors]. 

(gada beigās)