Nacionās ekonomikas anatomija

Дата поступления: 04 Ноября 2012 в 14:09
Автор работы: m*******@inbox.lv
Тип: реферат
Скачать целиком (50.17 Кб)
Содержимое работы - 1 файл
Скачать файл  Открыть файл 

Nacionālā ekonomikas anatomija.docx

  —  53.44 Кб

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

NACIONĀLĀS EKONOMIKAS ANATOMIJA

 

 

 

SATURS

 

IEVADS 1

1. IKP- bruto produkts. 2

2. nacionālais kopprodukts. 4

3. Imports un eksports: viegli nāk, viegli iet 6

4. Ekonomiskā izaugsme. 7

5. Inflācija 8

6. Nodarbinātība un bezdarbs 10

7. Ko vēlas valdība? 11

Secinājumi 12

Izmantotā literatūra 13

 

 

 

 

 

 

IEVADS

Lai mūsdienu ekonomika būtu pie labas veselības, periodiski ir nepieciešamas krīzes, biržas krahi vai katastrofas, kas tai radītu iespēju visu sākt no jauna un vēl labāk, kā bijis iepriekš. (Švēbels) 1

Izskatīsim tikai vienu daļu no ekonomikas anatomijas daļas, kas ir vairāk saistīts ar IKP lielumu. Tā ietekmi uz tautsaimniecību un nacionālo ekonomiku. Jo ekonomika tā ir zinātne, kas apraksta un analizē to, ko sabiedrība izvēlas. Un kā ar ierobežotiem resursiem tā apmierina savas vajadzības.

Bet nacionālā ekonomika- tā ir visu finanšu darījumu summa , kas notiek valstī. Ekonomikā bizness strādā tāpat kā zivs, kas peld ūdenī. Bizness nevar pastāvēt bez ekonomikas un ekonomika nevar pastāvēt bez biznesa. Un galveno skābekļa daudzumu nosaka finanses. Cik lieli resursi mums ir, un ko ar to varam izdarīt. Mēs izskatīsim kā ir veidota ekonomika, kādi ir viņas pamatprincipi, un kāpēc mums tas viss ir jāzina.

Pats pamats ekonomikai tiek likts, cilvēkiem brīvprātīgi veicot naudas apmaiņu pret sev vēlamo preci, tā ietekmējot un veicinot preču ražošanu.

Valstij ir jāregulē  ekonomika un jāsekmē "izdevīgās tirdzniecības bilances" veidošana  (Ā.Smits)2

 

 

 

 

 

  1.   IKP- bruto produkts.

No dažādiem ekonomiskajiem datiem, kas tiek publicēti valdības aģentūrās, ekonomisti nošķiro tos, kas norāda pašreizējo stāvokli ekonomikā, un nodrošina prognozes par tās nākotni. Šos datus sauc par ekonomiskiem rādītājiem, jo tie atspoguļo stāvokli ekonomikā.

Tā kā ekonomika ir rezultāts no visiem finanšu darījumiem tad, Jūs varat to izmērīt apkopjot šos finanšu darījumus valsts valūtā pēc saražoto preču un pakalpojumu daudzuma.

Kā arī valsts ekonomiku var noteikt pēc iekšzemes kopprodukta vai IKP

IKP- nacionālais bruto produkts, ienākums, personiskais ienākums, gada laika saražotas gala preces un pakalpojumu kopēja tirgus vērtība.

Tirgus ekonomikas apstākļos tās subjektus var nosacīti iedalīt divās grupās: mājsaimniecībās un uzņēmumos, kas tiekas savā starpā  resursu un produktu tirgos mainītās lomās.

Gala produkcija ir preces un pakalpojumi, kurus pērk to patērētāji galīgai lietošanai, bet nevis uzņēmējs, lai tālāk to pārstrādātu, apstrādātu vai tālāk pārdotu. Gala produkcija netiek izlietots tekoša perioda citu produktu ražošanai. Gala produkcijas pamatos ir patērēšanas priekšmeti, un ražošanas līdzekļi, kas tiek izmantoti kā investīcijas.

Galaprodukts ietver:

    1. patēriņa priekšmetus, gan ilglietošanas (televizori, audio un video atskaņotāji, personīgās automašīnas, u.c.), gan arī tūlītējā lietošanas preces (pārtika, apģērbs, apavi, u.c);
    2. pakalpojumus – izglītības, jurista pakalpojumus, veselības aprūpi
    3. kapitālpreces jeb preces, kas tiek izmantotas kā investīcijas (celtniecības materiāli, iekārtas, tehnoloģijas);
    4. krājumus noliktavās jeb gada laikā saražoto, bet nerealizēto produkciju.

Gala preces un pakalpojumi ir gada laikā valstī ražotās preces un pakalpojumi, kas domāti galīgam patēriņam.

Starpprodukti ir preces un pakalpojumi, kuri paredzēti tālākai apstrādei, pārstrādei un tālākai pārdošanai (izejvielas, materiāli.).

Atšķirt galaproduktu no starpprodukta ir vitāli svarīgi, jo, attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai un ražošanas specializācijai, starpprodukta īpatsvars preču un pakalpojumu kopējā izlaidē pieaug. Pareizai IKP aprēķināšanai jāievēro, lai visi gada laikā  saražotie labumi tiktu iekļauti aprēķinos tikai vienu reizi, jo lielākajai daļai produktu ir vairākas ražošanas stadijas.

Pievienotā  (jaunradītā) vērtība ir starpība starp ieņēmumiem no preču realizācijas un izdevumiem materiālu un starpproduktu iegādei jeb starpība starp ieņēmumiem no preču realizācijas un šo preču ražošanas izmaksām.

Lai izvairītos no dubultuzskaites, jāaprēķina tikai ražošanas procesā  katras firmas jaunradītā vērtība. Jaunradīto vērtību sauc arī par pievienoto vērtību.

Pievienotā  (jaunradītā) vērtība ir starpība starp ieņēmumiem no preču realizācijas un izdevumiem materiālu un starpproduktu iegādei jeb starpība starp ieņēmumiem no preču realizācijas un šo preču ražošanas izmaksām.

Neatkarīgi no aprēķināšanas metodes, IKP ir vienāds.

Izdevumu metodes.

Tas ir izdevumu apjoms preces un pakalpojumu iegādei, kas ražotas dotajā gada

IKP = C + I + G + X

(IKP = privāts patēriņš + investīcijas + valdības tēriņi + (eksports – imports)

C - personīgie patēriņu izdevumi;

I - investīcijas; (kopējās investīcijas. jeb biznesa investīciju izdevumi);

Bruto jeb kopējas investīcijas. = tīras investīcijas + amortizācijas atskaitījumi.

G - valdības izdevumi (izglītība, armija, ierēdņi). Izslēgti valsts transfertie maksājumi.

X - tīrais eksports (starpība starp eksportu un importu)

Otrā pusē šai formulai ekonomika sastāv arī no

IKP = M x v

, jeb apgrozībā esošā nauda (lati) reiz ātrums ar kādu šī nauda tiek apgrozīta, kuru parasti nosaka Centrālās bankas noteiktā % likme.

Aprēķinot IKP jāizslēdz:

      1. tīrie finansiālie. darījumi
      1. transfertizmaksas no valsts budžeta (pensijas, pabalsti, subsīdijas);
      1. ikmēneša subsīdijas(studenti saņem naudu no mājam);
      2. vērtspapīru pirkšana un pārdošana (akcijas u.c.)
      1. Paturētu priekšmetu pārdošanu (ja neatspoguļo kartējos. izdevumos).

IKP ir viens no vissvarīgākajiem nacionālo kontu sistēmas rādītājiem, jo tas atspoguļo valsts ekonomikas attīstības līmeni konkrētā  gadā un tās attīstības dinamiku, raksturo ekonomiskās darbības efektivitāti – ir vispārinošs ekonomiskās situācijas raksturotājs. Iekšzemes kopprodukts ir arī iedzīvotāju kārtējo vajadzību apmierināšanas un kapitāla palielināšanas avots un ekonomiskās politikas efektivitātes kritērijs.

  1. nacionālais kopprodukts.

Nacionālais kopprodukts ir ekonomikas jēdziens, kas apzīmē kādai valstij piederošās rūpniecības gadā saražoto gala preču un pakalpojumu vērtību. Nacionālais ienākums ir makroekonomikas pamatrādītājs.

Nacionālajā kopproduktā ņem vērā to, kam pieder ražošanas faktori, nevis kur notiek ražošana - ja ASV pieder autorūpnīca Vācijā, tad tās peļņa pieder ASV nacionālajam kopproduktam.

Nacionālo kopproduktu iegūst, ja iekšzemes kopproduktam pieskaita no citām valstīm saņemtos īpašuma ieņēmumus un atlīdzību nodarbinātajiem, bet atņem citām valstīm samaksātos īpašuma ieņēmumus un atlīdzību nodarbinātajiem.

Tagad ekonomisti daudz runā par ekonomiku, izmantojot jēdzienu IKP, nevis nacionālais kopprodukts -NKP. NKP sastāv no tā ko saražo valstī esošo uzņēmumi, kā arī tie, kas atrodas ārpus valsts robežām, bet IKP sastāv no tā ko saražo valstī esošie uzņēmumi..

 Iekšzemes kopproduktu izmanto arī kā starpvalstu ekonomiskā līmeņa salīdzināšanas instrumentu

Piemēram, vietējie uzņēmumi saražot daudzus produktus eksportam, bet ārvalstu uzņēmumi (īpaši auto ražotāji) ražo daudzu savu preču mūsu valstī. NKP šeit ietver nopelnīto naudu no šiem uzņēmumiem, pat ja tie nav valsts uzņēmumi. Tāpēc IKP rādītāji dot ekonomistiem saprast, kas īsti notiek šajā valstī.

Kopprodukta aprēķināšanas metodoloģijas kontekstā jāuzsver, ka, aprēķinot IKP, ņem vērā tikai preču un pakalpojumu galaproduktu.

Ja paskatās IKP formulu, jūs redzēsiet, ka, ja viena no tās sastāvdaļām pieaug, pieaug arī visi pārējie skaitļi. Piemēram:

ja sāk pieaugt patēriņam paredzētie izdevumi, tas ir , cilvēki sāk iegādāties vairāk apģērbu, mašīnas, mājas, - tad ekonomiskā augšupeja nav ilgi jāgaida,

ja sāk pieaug investīciju apjoms - uzņēmumi sāk vairāk ieguldītu naudu jaunās iekārtās un aprīkojumos, pieņemt darbā jaunus darbinieku, tad arī ekonomiskā izaugsme ir neizbēgama.

ja palielina valsts pārvaldes izdevumus, īpaši akcentējot izdevumus ceļu būvniecībai, zinātnei un policija, tad arī ekonomiskā labklājība pieaug.

Bet, ja kāda no formulas vienībām ir samazināta, tad samazinās arī IKP.

Vēsturisku un objektīvu iemeslu dēļ Latvijā 20. gs.90. gadu sākumā kopējā valstī esošā un efektīvi izmantojamā kapitāla apjoms bija ļoti zemā līmenī. Pēdējos 10 gados tas pieaudzis, tomēr joprojām ir nepietiekams. Viens no kapitāla līmeņa paaugstināšanas avotiem ir iekšzemes uzkrājumi. Tomēr pašlaik šis kapitāla veidošanas kanāls nedarbojas – kopējais uzkrājumu līmenis valstī ir viens no zemākajiem starp visām Eiropas valstīm salīdzinājumā ar nozīmīgajām investīciju vajadzībām. Sakarā ar straujo patēriņa kāpumu uzkrājumu līmenis valstī nevis aug, bet gan samazinās. Saskaņā ar starptautiskiem pētījumiem zems iekšzemes uzkrājumu līmenis relatīvi nabadzīgās valstīs ievērojami bremzē produktivitātes kāpumu. Šādas patērētājsabiedrības veidošanās ietekmēs labklājības līmeni nākotnē.

Apstākļos, kad iekšzemes uzkrājumu līmenis nepieciešamā investīciju apjoma finansēšanai ir nepietiekams, vienīgais veids turpmākas attīstības nodrošināšanai ir ārvalstu kapitāla izmantošana (aizņemšanās). Bet par aizņemto kapitālu jāmaksā vai nu kredītprocentu, vai peļņas daļas veidā. Pieaugot starpībai starp ienākumiem, ko nodrošina valstī esošie uzņēmumi (un ko aprēķina ar IKP), un ienākumiem, ko faktiski saņem valsts iedzīvotāji (NKP). Turklāt vairākos pētījumos pārliecinoši pierādīts, ka zemais uzkrājumu līmenis attīstības valstīs ir nopietns valsts turpmākās attīstības šķērslis. Tāpēc, jo ilgāk Latvijā turpināsies patēriņa kāpums, jo mazākas izredzes īstermiņā sasniegt augstu labklājības līmeni.

Latvijas iekšzemes kopprodukts faktiskajās un salīdzināmajās cenās (tūkst. latu) no 2000. gadā 4 750 800 000 latu, pieauga līdz pat 14 193 500 000 latu

2007. gadā. To pamatā veidoja pakalpojumi, budžetu tēriņi un celtniecība. Visaugstākos rādījumus uzrādīja tirdzniecība, finanšu pakalpojumi, celtniecība un operācijas ar nekustamajiem īpašumiem. IKP salīdzināmajās cenās (tūkst. latu)

2009. gadā bija 1756303 (1. ceturksnī),

 1748463 (2. ceturksnī),

 1679070 (3. ceturksnī),

 1629664 (4. ceturksnī).

Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 2008. gadā bija 56% apmērā no visu 27 Eiropas Savienības (ES) valstu vidējā līmeņa, kas bija trešais zemākais rādītājs starp ES valstīm.

IKP izmaiņas 2010. gadā kopumā atbilst -18%, kas ir viens no lielākajiem IKP kritumiem, kas jebkad reģistrēts miera apstākļos.

Galvenais , kāpēc Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra ir nelabvēlīga un kāpēc ar šādu struktūru ir maz cerību jebkad sasniegt attīstīto valstu labklājības līmeni, ir Latvijas ārējās tirdzniecības specializācija uz preču eksportu, kam ir zema pievienotā vērtība un kas starptautiskajos tirgos konkurē  galvenokārt ar zemo cenu. Izveidojoties apburtajam lokam, kad zemas algas veicinājušas Latvijas specializāciju zemas pievienotās vērtības preču segmentā. Tas savukārt radījis nelabvēlīgu eksporta struktūru, kas kavē tautsaimniecības tālāko attīstību, jo būtiski ierobežo darba samaksas līmeni valstī un tāpēc mazina to labklājības līmeni, ko Latvija jebkad varētu sasniegt

  1. Imports un eksports: viegli nāk, viegli iet

Eksports ir tad kad valsts eksportē preci, tad tā tiek pārdota ārvalstu tirgū patērētajiem, kompānijām, valdībai vai citām valstīm. Eksports rada naudu valstij un palielina IKP. Tomēr tad kad valsts importē preces, tad viņa pērk to no ārvalstu ražotājiem. Nauda, kas tiek iztērēta preču iegādei aiziet ārvalstu ražotajiem, un attiecīgi IKP krītas.

Latvija, kā atvērtās ekonomikas gadījumā, ļoti būtisku lomu spēlē neto eksports, kurš ir ļoti negatīvs (imports > eksportu), kas rada disbalanci ekonomikas attīstībā.

Termins -"neto eksports" nozīmē to, ka eksportē vairāk nekā importē. Ja valsts eksportē teiksim 100 miljardu latu, bet importē –80 miljardus, tad  neto eksports sastāda 20 miljonus latu. Un šī summa papildina valsts IKP .

Bet, ja imports ir vairāk nekā eksports, tad neto eksporta vērtība ir negatīva. Piemēram, ja valsts eksportē preci par 80 miljoniem latu, un importēja preci par 100 miljoniem ,tad neto eksporta summa būs -- 20 miljoni. Šī summa tiks atskaitīta no valsts IKP, un ekonomika pasliktināsies

Neto eksports ir vienādi ar nulli, ja eksporta un importa apjoms ir vienāds.

Ja tīrais eksports ir pozitīva vērtība, valsts ir pozitīva tirdzniecības bilance, un ja tas ir negatīvs, tad negatīvs. Gandrīz katra pasaules valsts vēlas lai tās ekonomikas lielums ir vairāk. Tas nozīmē, ka valsts vēlas, lai būtu negatīva tirdzniecības bilance.

Tā kā neviena valsts negrib būt ar negatīvu tirdzniecības bilanci, tad iekšējā tirgus dalībnieki mēģina aizsargāt savu tirgu. Tad šādu politika sauc (pilnīgi pamatoti)-protekcionismu3, šķēršļiem pārvietošanas uz importu.

. Protekcionismu iedala:

Nozaru protekcionisms – valsts aizsargā  kādu noteiktu nozari.

Selektīvais protekcionisms – vērsts vai nu pret atsevišķām valstīm, vai atsevišķām precēm (tiek ierobežota preču ievešana no kādas valsts).

Slēptais protekcionisms – valsts iekšējās ekonomiskās politikas sastāvdaļa.(piemēram, Krievijas valdības lēmums, ka metālu drīkst eksportēt tikai caur Krievijas ostām).

Protekcionisms ļauj saglabāt ekonomisko diversifikāciju ( dažādību ), lai valsts nebūtu atkarīga tikai no kāda viena vai pāris produktu ražošanas.

Ekonomika ir lielā mērā atkarīgi no eksporta, īpaši no eksporta kādā nozarē, var viegli tikt pakļauti lejupslīdi. Kāpumus un kritumus, ekonomikā atkarīgi tikai no tirdzniecības politiku un galvenās eksporta preces, neatkarīgi no tā bija

Sociālie nemieri un protekcionisms ir divi galvenie pasaules ekonomiskās krīzes. Šos riskus palielina «nodokļu maksātāju naudas saistīšana» un ekonomikas izaugsmes tempu mazināšanās.4

Latvija ārējā tirdzniecībā šā gada augustā uzlabojās gan mēneša, gan arī gada griezumā. Centrālās statistikas pārvaldes operatīvie dati liecina, ka eksports šā gada augustā salīdzinājumā ar iepriekšējā  gada attiecīgo periodu pieauga par 44,2 % un sasniedza 412,4 miljonus latu, kas ir otrs labākais rādītājs pēdējo desmit gadu laikā. Savukārt importa apjomi pieauga par 39,1 %, sasniedzot 524,2 miljonus latu, kas ir augstākais rādītājs kopš 2008. gada beigām.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2009. gadā eksporta apjoms bija 3 571.6 milj. latu –  par 19.4% jeb 857.3 milj. latu mazāk nekā 2008. gadā, bet importa apjoms bija 4 633.7 milj. latu – par 38.4% jeb 2 894.0 milj. latu mazāk nekā 2008. gadā. Preču cenu izmaiņu ietekmes rezultātā  eksporta apjoms salīdzināmajās cenās 2009. gadā samazinājās par 10.5%, bet importa apjoms saruka par 34.2 % salīdzinājumā  ar 2008. gadu.

  1. Ekonomiskā izaugsme.

Jo lielākā mērā mēs cenšamies nodrošināt cilvēku ekonomisko stāvokli iejaucoties tirgus ekonomikā, jo nestabilāka tā kļūst, bet galvenais, jo aizvien lielākā mērā  pieaug kontrasts starp tiem, kam šī drošība tiek dāvināta kā  privilēģija, un to pieaugošo pārliecības trūkumu par rītdienu, kam šādas privilēģijas nav.( Hajeks)5

Ekonomika ir dinamiska sistēma, kas paredzēta, lai apmierinātu cilvēku vajadzības. Tāpat kā jebkura dinamiska sistēma, tā nestāv uz vietas, vai nu tā pieaug, vai nu samazinās.

Ja ekonomika pieaug, tas ir labi. Un labums tam ir divu iemeslu dēļ. Pirmais: lielākajai pasaules valstu iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieaug, un tāpēc ir nepieciešams apmierināt katra jauna iedzīvotāja vajadzības.. Ja iedzīvotāju skaita pieaugumu un ekonomikas jāpieaug, lai nodrošinātu savas vajadzības. Attiecīgi, ja pieaug iedzīvotāju skaits arī ekonomiskai attīstībai arī ir jāpieaug, lai tiktu apmierinātas vajadzības.

Otrais: Pat ja iedzīvotāju skaits attiecīgajā valstī nav palielinājies, cilvēkiem ir nepieciešams vairāk preču un pakalpojumu. Izmantojot pieejamos pakalpojumus un paši radot tos , viņi vēlas uzlabot savu dzīves līmeni. Tā tiek uzlabota ekonomiskā augšupeja.

Kā vienu no piemēriem var minēt Norvēģiju.

Norvēģija ir augsti attīstīta industriāla valsts ar atvērtu, uz eksportu orientētu ekonomiku. Iekļauta pasaules bagātāko valstu skaitā, tā ir sasniegusi arī augstākos dzīves standarta rādītājus, vidējā dzīves ilguma, vispārējās veselības līmeņa un mājsaimniecības standarta rādītājus.

Augstais materiālās bagātības līmenis ir sasniegts, pateicoties lielajiem dabas resursiem, kā arī daļēji pateicoties Norvēģijas iekļaušanai Rietumeiropas industrializācijā. To nosaka Norvēģijas tuvums lielākajiem tirgiem. Norvēģija ir aktīvi realizējusi dzīvē nepieciešamos restrukturizācijas pasākumus ekonomiskās izaugsmes sasniegšanai. Plaši izvērstā tirdzniecība un sakari ar citām valstīm ir devuši Norvēģijai pamatu, uz kura veidot un attīstīt savu ekonomiku. Lielie ieguldījumi ražošanas iekārtās, uzlabota un pieejamāka izglītība, kā arī tehniskā  un organizatoriskā profesionalitā rūpniecībā un valsts pārvaldē ir palīdzējusi veicināt attīstību.

Divdesmitais gadsimts Norvēģijā iezīmēja ilgstoši un spēcīgi attīstītas ekonomikas attīstību. Kopš  1970. gadiem izšķiroša loma Norvēģijas ekonomikā bijusi ofšora naftas rūpniecībai. Tikai 21% Norvēģijas zemes ir saimnieciski izmantojams (3% –lauksaimniecībā un 18% – mežsaimniecībā). Norvēģija nav Eiropas Savienības (ES) locekle, bet piedalās ES vienotajā  tirgū kā Eiropas Ekonomiskās Telpas (EET) līguma dalībvalsts – līgums starp ES dalībvalstīm un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīm.

Latvijā vēl pastāv vairāki izaicinājumi, kas traucē panākt ekonomisko stabilitāti, izaugsmi un Māstrihta kritēriju izpildi eiro ieviešanai, kas ir valdības galvenais mērķis. Šie izaicinājumi ir samazināt augsto bezdarba līmeni, veikt būtiskas papildu korekcijas fiskālajā jomā, atjaunināt un uzturēt konkurētspēju, kā arī atrisināt samilzušo privātā sektora parādu situāciju, kas kavē ekonomisko izaugsmi.

  1. Inflācija6

Lielākoties izšķērdība rodas no nepietiekoši apzinātas mūsu attieksmes pret pašu rīcību vai no nevērīgas tās izpildes. (Fords)7

Tāpat kā iekšzemes kopprodukts, arī inflācija ir viens no svarīgākajiem rādītājiem, kas raksturo ikvienas valsts ekonomiku. Ar inflāciju saprot vispārēju cenu līmeņa celšanos vai arī  naudas vērtības krišanos ilgā laikā. Inflācijas rezultātā  dzīve kļūst dārgāka, jo ar vienādu naudas daudzumu šodien var nopirkt mazāk nekā vakar.

Inflācija norāda uz ekonomikas stabilitāti. Cenas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē ekonomikas stabilitāti. Cenas nav pastāvīgas, tās mainās, bet cenu mainība vēl nav inflācija.

Inflācija ir tas ekonomiskais rādītājs, kuru neņemot vērā  mēs nevarētu noteikt patieso tautsaimniecības pieaugumu. Piemēram, ja IKP pieaugums gadā ir 4% un inflācija šajā laika posmā  ir 3%, patiesais IKP ir tikai 1% un tas arī atspoguļo patieso ekonomisko izaugsmi. Lai gan inflācija nav vērtējama kā pozitīva parādība ekonomikā, tomēr tā parāda cilvēku gatavību maksāt vairāk. Tomēr šai gatavībai maksāt jābūt nosegtai ar preci un tā nedrīkst nekādā ziņā pārsniegt saražoto galaproduktu vērtību – IKP, jo augsts labklājības līmenis ar zemiem izaugsmes tempiem var veicināt inflāciju, kas vienlaikus var sagraut gan valsts ekonomiku, gan tautas attīstību.

Inflāciju klasificē pēc vairākām pazīmēm. Izplatītākās metodes ir inflācijas noteikšana pēc tās rašanās cēloņiem un pieauguma tempiem.

Tā kā inflācijai ir raksturīgs gan cenu pieaugums, gan arī naudas vērtības samazināšanās, tad inflācijas pamatcēloņi acīmredzot jāmeklē gan tirgus sektorā, kur veidojas cenas, gan arī naudas apgrozības sfērā, kur formējas tās pieprasījums. Atkarībā no cēloņiem tiek izdalīta pieprasījuma inflācija un izmaksu inflācija.

Pieprasījuma inflācija rodas tad, kad palielinās vispārējie izdevumi, kas netiek attiecīgi segti ar preču un pakalpojumu piedāvājuma palielinājumu. Tas ir vispārējā cenu līmeņa pieauguma cēlonis. Galvenie cēloņi ir budžeta deficīta segšana, pārmērīgi kredīti un to neefektīva izmantošana, valūtas kursa izmaiņas, kā arī  inflācijas gaidīšana. Normālos apstākļos naudas daudzumu uzkrāj, lai iztērētu nākotnē. Taču tā nonāk arī apgrozībā. Arī tirgotāji cenšas naudu ātrāk izlietot, pirms sagaidām cenu celšanās. Inflācijas gaidīšana var radīt ķēdes reakciju un inflācijas spirāli: darba algu pieaugums ð izmaksu pieaugums ð cenu pieaugums ð naudas piedāvājuma pieaugums, un atkal viss sākas no gala. Ja nepieņem mērus paredzamās inflācijas vadīšanai, inflācijas spirāle var novest pie hiperinflācijas ar graujošām sociāli ekonomiskām sekām, nodarbinātības un ražošanas apjoma samazināšanās

Inflācijas sekas ir atkarīgas no vairākiem faktoriem. Vispirms atkarībā no tā, vai inflācija ir prognozējama jeb paredzama, vai neprognozējama un neparedzama. Ja inflācija ir paredzama, tad iespējams ienākumus palielināt atbilstīgi inflācijas līmenim zināmā  laika periodā.

Lai noteiktu, kas ir ieguvējs un kas ir zaudētājs inflācijas procesā, jānoskaidro, kam ienākumi pieaug ātrāk vai lēnāk nekā cenas lietām, kuras viņš vēlas nopirkt.

Neparedzēta inflācija samazina fiksētos ienākumus. Neparedzētas inflācijas rezultātā iegūst gan aizņēmēji, gan valdība, gan fiziskas un juridiskas personas, kuras aizņēmušās naudu par tādu procenta likmi, kas mazāka par inflāciju. Inflācijas izmaksas ir nenoliedzamas.

Страницы:12следующая →
Краткое описание
Lai mūsdienu ekonomika būtu pie labas veselības, periodiski ir nepieciešamas krīzes, biržas krahi vai katastrofas, kas tai radītu iespēju visu sākt no jauna un vēl labāk, kā bijis iepriekš. (Švēbels) 1
Izskatīsim tikai vienu daļu no ekonomikas anatomijas daļas, kas ir vairāk saistīts ar IKP lielumu. Tā ietekmi uz tautsaimniecību un nacionālo ekonomiku. Jo ekonomika tā ir zinātne, kas apraksta un analizē to, ko sabiedrība izvēlas. Un kā ar ierobežotiem resursiem tā apmierina savas vajadzības.
Содержание работы
IEVADS 1
1. IKP- bruto produkts. 2
2. nacionālais kopprodukts. 4
3. Imports un eksports: viegli nāk, viegli iet 6
4. Ekonomiskā izaugsme. 7
5. Inflācija 8
6. Nodarbinātība un bezdarbs 10
7. Ko vēlas valdība? 11
Secinājumi 12
Izmantotā literatūra 13